RSS

Stundas vadīšana un pašvērtējums

11 Jan

Skolotāja vissvarīgākais uzdevums – vadīt mācīšanās procesu. Tieši vadīt nevis dot gatavas zināšanas. Tāpēc aizvien vairāk tiek uzsvērta nepieciešamība pilnveidot skolotāju profesionālo sagatavotību. To raksturo skolotāja spēja uztvert savu priekšmetu kā mācīšanas objektu. S.E.Fjelds apgalvo, „ka skolotāja didaktiskās zināšanas spēj aizvietot pamatzināšanas konkrētajā priekšmetā” (Fjelds, 1998, 20).

Didaktiskie uzdevumi vislabāk atklājas diferencētās jeb sadalītās apvienotās stundas struktūrā. Stundas vadīšanas procesā stundas elementi „izpaužas kā savstarpēji saistītas operācijas” (Zelmenis, 2000, 164).

D.Albrehta kā mācību procesa virzošus spēkus, „ar kuru palīdzību var iedarbināt mācību procesa iekšējo virzītājspēku un attīstīt skolēnu intelektuālos, tikumiskos spēkus” min:

1)             Grūtību pakāpes un grūtību rakstura noteikšana– tā ir grūtību sistēma savienojumā ar apstākļiem, kas palīdz skolēniem šīs grūtības pārvarēt.

2)             Samērs ar skolēnu izziņas potenciālu. Ja lielāka daļa skolēnu nespēj izpildīt uzdevumu pat ar nelielu skolotāja palīdzību, tad šāda mācīšanās pretruna attiecībā pret mācīšanu nekļūst par mācību procesa virzītājspēku, bet kļūt par skolēna intelektuālās darbības traucekli.

3)             Jēga skolēnu acīs. Ja mācīšanās pretruna attiecībā pret mācīšanu ir saturīga, tad skolēni apzinās, ka tās atrisināšana ir nepieciešama (Albrehta, 2001, 32.-33.).

Lai vadīt stundu, skolotājam ir jāiemācās īstenot katru no mācību stundas struktūras elementiem. Darba autore piedāva dažus ieteikumus katra no augstāk minētajiem stundas struktūras elementiem īstenošanai stundas gaitā.

1.              Ievads.Skolotājam jāierodas klasē uzreiz pēc zvana vai nedaudz ātrāk, lai sagatavot visus nepieciešamos izdales un uzskates materiālus. Kavēšanās var dezorganizēt klases disciplīnu un traucēt stundas uzsākšanu. Pēc sasveicināšanās (labi ja skolēni arī vecākajās klasēs pieradināti sveikt skolotāju stāvot) skolotājs paziņo stundas tēmu, mērķus un uzdevumus.

2.              Iepriekšējās stundas  vielas pārbaude. Pārbaudot skolēnu gatavību stundai, jānoskaidro, kādās grūtības skolēniem ir bijušas mājas darbu izpildē. Neskaidrības izskaidrot ar klasesbiedru palīdzību.

Individuālās pārbaudes laikā nedrīkst atstāt bez darba pārējos skolēnus. Tiem var uzdod citu uzdevumu vai iesaistīt vērtēšanas procesā, pieprasot no viņiem skaidru motivāciju saviem ieteikumiem attiecībā pret vērtējumu, minot konkrētus faktus. Tas palīdzēs skolotājam  izvairīties no sūdzībām attiecībā pret vērtējumu. Skolēni tādā veidā iemācīsies redzēt un labot savas un klasesbiedru kļūdas. Aptaujas laikā skolotājam vislabāk stāvēt vai sēdēt klases priekšā.

3.              Pārejā uz jauno tematuvairāk jāaktivizē vājākie un pasīvākie skolēni. Tiem jāļauj iztekties pirmajiem. Spējīgākie un aktīvākie skolēni labo un papildina viņu atbildes. Tādējādi visi skolēni tiks mobilizēti jaunās vielas skaidrojuma uztverei. Skolotājs šajā laikā var brīvi pārvietoties pa klasi.

4.              Jaunās vielas apguves metodiku nosaka mācību priekšmeta, temata, vecuma un konkrētas klases īpatnības.Vēsturē tas būs skaidrs un spilgts stāstījums, papildināts ar uzskates līdzekļiem, dabas zinātņu priekšmetos pozitīvus rezultātus dos interesanti demonstrējumi un piemēri no prakses. Svešvalodās klasi aktivizēs pārrunas. Matemātikā skolēni var izdarīt secinājumus, vērojot kādu no likumsakarībām, izmantojot konkrēto piemēru. Bet jebkurā gadījumā skolēni nedrīkst ilgu laiku būt pasīvi klausītāji.

Šī elementa neatņemama daļa ir jaunās mācību vielas nostiprināšana. Daudzi autori (Albrehta, 2001; Zelmenis, 2000; Beļickis, 2000) par atsevišķiem elementiem uzskata jaunās mācību vielas skaidrojumu jeb izklāstu un jaunās vielas nostiprināšanu. Jaunākajās klasēs, kad skolēnu koncentrēšanās spējas nav pietiekami noturīga, jācenšas ar jautājumiem pārbaudīt skolēnu jaunās vielas izprātni un iegaumēšanu, īpaši ja skaidrojums ir diezgan garš. Atbilstoši mācību priekšmeta specifikai pēc jaunās vielas izklāsta jāpilda vingrinājumus un uzdevumus, kur ir jāizmanto jaunās zināšanas. Skolotājs, iesaistot darbā visu klasi, pēc vajadzības labo kļūdas un sniedz papildu paskaidrojumus.

Jāatceras, ka klases disciplīnu ietekmē ne tikai optimālā un daudzveidīga mācību metožu izvēle, bet arī skolotāja autoritāte un attiecības ar skolēniem. Iespējamos disciplīnas pārkāpumus jācenšas novērst uzreiz pašam bez skolas administrācijas, skolenu vecāku vai klases audzinātāja palīdzības, pretējā gadījumā zūd skolotāja autoritāte skolēnu priekšā.

5.              Mājas darba uzdošana.Jaunās mācību vielas nostiprināšanai un prasmju uzkopšanai kalpo mājas uzdevumi. Skolotājs ne tikai uzdod mājas darbu, bet pēc vajadzības arī paskaidro, kā tie izpildāmi. Mājas darbs obligāti jāuzdod pirms zvana no stundas, jo pēc tam skolēni kļūst neuzmanīgi un neverīgi.

6.              Noslēgums.Ja stundas beigās palika vēl dažās minūtes, skolotājs var palūgt skolēniem apkopot, ko viņi iemācījas stundas gaitā.

Meiers (Meyer)sava grāmatā „Was ist guter Unterricht?” dod „labas” stundas definīciju: „Laba stunda ir stunda, kurā

(1) saskaņā ar demokrātiskās stundas principiem,

(2) pamatojoties uz izglītības misiju,

(3) balstoties uz skolotāja un skolēnu sadarbību,

(4) jēdzīga orientācija

(5) un ieguldījums ilgtspējīgā prasmju attīstībā
tiek nodrošināti visiem skolēniem”   (Meyer, 2004).

Meiers (Meyer) min desmit labas stundas pazīmes, attiecinot tos pie skolēnu motivācijas stundā un stundas vadīšanas:

1. Stundas vadīšana

•     skaidra stundas struktūra;

•     racionāla laika izmantošana;

•     satura skaidrība;

•     paredzams rezultāts;

•     lietderīga metožu izvēle

2. Motivācija

•     uz mācībām orientēta vide;

•     jēdzīga komunikācija;

•     individuālā motivācija;

•     lietderīgi uzdevumi;

•     sakārtota vide (Meyer, 2004) .

Stundu noslēdzot, skolotājsveic pašvērtējumu, atzīmējot to, kas izdevas, pie kā jāpiestrādā, ko vajadzētu darīt citādāk turpmākajā darbā. Veicot pašvērtējumu regulāri, nevis tikai hospitācijas laikā, pedagogs var noskaidrot savas stipras un vājas puses, lai pilnveidot savu pedagoģisko meistarību.

Lai mācību procesā noslēgumā konstatētu, kas gūts, un to novērtētu, jau uzsākot mācības, tiek izstrādāti kritēriji – pazīmes, kas liecina, ka paredzētais rezultāts sasniegts.Veicot pašvērtējumu, skolotājs apkopo un sistematizē mācību procesā iegūtos rādītājus vai arī kādas nozīmīgākas mācību procesa daļas rezultātus. Šādas apkopojošas mācību kontroles beigās tiek izteikts vērtējums par procesā gūto.

Pēdējā laikā ir mainījušies mācību mērķi un motivācija. Mācību nodarbībai ir iedalīta cita loma. Agrāk galvenais bija dot zināšanas, tagad vispirms jāveido mācību iemaņas, tad vidi, kurā skolēns iegūtās prasmes var lietot. Tāpēc vērtēšanai piešķirta jauna funkcija. Jaunajā kvalitātē “vērtēt” nozīmē:

•                 izvirzīt mācību mērķus un uzdevumus,

•                 vienoties par konkrētiem kritērijiem/rādītājiem,

•                 ļaut mācīties darbojoties,

•                 vērot mācību procesu,

•                 soli pa solim apzināt sasniegto,

•                 analizēt paveikto,

•                 novērtēt un izvirzīt jaunus mērķus (Vēstis Skolai,2001, Nr.22).

Mācību procesa laikā skolotājs veic gan mērķtiecīgu, gan spontānu vērošanu, kas galavērtējumā parādās kā priekšmetiskā kompetence. Novērošanā visvairāk uzmanības tiek veltīts skolēna uztveres novērtēšanai, un skolēns zina, ka tiek vērots. Tas palīdz skolotājam sarunā par prasību izpildi.

Pašvērtējums ir pati svarīgākā novērtēšanas procesa sastāvdaļa, jo

•                 skolotājs pats vislabāk pārzina savu darbu;

•                  skolotājs apzināti strādā pie kvalitātes paaugstināšanas;

•                 tas motivē skolotāju veikt pārmaiņas;

•                 veidojas pārliecība, kā novērtēšana dos  ieguldījumu darba kvalitātes uzlabošanā.

Veicot pašvērtējumu, skolotājs iegūt

•                 prasmi kritiski izvērtēt savu profesionālo darbību, neizjūtot diskomfortu;

•                 prasmi virzīt konstruktīvu sarunu ar vērtējamo tā, lai palīdzētu atklāt savas profesionalitātes stiprās puses;

•                 pārliecību, ka abpusēja uzticēšanās ar novērotāju nevis kontrole ir pamatā;

•                 apstiprinājumu atziņai, ka neviens nav pati pilnība.

Labi veikts pašnovērtējums sniedz pieredzi, kas ļauj skolotājam gūt jaunu skatījumu uz savu darbu un vēlmi ieviest svarīgus kvalitātes uzlabojumus.

 

Materiāls no J.Marutes maģistra darba // http://www.r2vsk.edu.lv/inform%C4%81cija-par-esf-projektiem/48-j-ramutes-ma%C4%A3istra-darbs

 
Komentēt

Posted by uz Janvāris 11, 2012 in Stundu plānošana

 

Birkas: , ,

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

 
%d bloggers like this: