Mācību stundas plānošana

Skolotāja darbībai ir sava specifika. Pirmkārt, viņa darba laiks ir nenormēts un sākas ilgi pirms tam, kad skolotājs ienāk klasē. Otrkārt, skolotāja darbs tiek pakļauts nemitīgai kritikai gan no skolēnu, gan no vecāku, gan no kolēģu, gan no skolas vadības puses. Treškārt, pabeidzot pedagoģisko mācību iestādi, skolotājs ir ieguvis nepieciešamās zināšanas specialitātē un pasniegšanas metodikā, bet darba prasmes un pieredze jāuzkrāj praksē. Tas notiek, gatavojoties stundām, analizējot rezultātus, iepazīstot kolēģu pieredzi un paaugstinot savu kvalifikāciju un meistarību.

Mācību stunda ir mācību procesa pamatforma. Tā ir „obligātās vispārizglītojošās skolas [..] jēdziens” (Beļickis, 2000, 30). Tātad, galvenokārt, runa ir par pamatskolu un vidusskolu. Mūsdienīgo mācību stundu raksturo ar tādiem vārdiem kā komunikācija, sadarbība, mijiedarbība,  saskarsme. Mācību stunda pēc mērķiem un didaktiskās struktūras ir ļoti mainīga un elastīga nodarbības forma. Tā atrodas nepārtraukta attīstībā un mainās atkarībā no pieejamas materiālas bāzes.Precīza plānošana padara nodarbību par mērķtiecīgu, dod skolotājam iespēju racionāli izmantot katru minūti darba laika stundā. Tas nenozīmē, ka, strādājot ar klasi, plānu nevar koriģēt, ņemot vērā īpašajos stundas apstākļus, – gadās, ka plāns ir radikāli jāmaina. Tomēr sākotnējais pedagoga plāns vienmēr ir pirmais solis ceļā uz labāko.

Stundas efektivitāti nosaka kvalitatīva skolotāja gatavošanās tai. Gatavošanās ir stundas izstrādāšana, modelēšana un projektēšana, rakstot īsu vai detalizētu stundu plānu vai konspektu. Plānojot stundu jāņem vērā, ka neskatoties uz to, ka stunda ir laikā ierobežota (ilgst 40 – 45 minūtes), tai jābūt loģiski pabeigtai.

Kārtējās stundas plānošanai jābalstās uz iepriekšējās stundas rezultātiem. Kritiski novērtējot tos, skolotājs analizē, vai konkrēti bija viņa norādījumi, kā tie tika apvienoti sistēmā, atzīmē, kas jauns, radošs bija stundā, ar ko stunda bagātināja paša skolotāja metodes un paņēmienus. Ir svarīgi atzīmēt, kas bija lieks stundas saturā un organizācijā. Tikai apkopojot iepriekšējas stundas rezultātus, ņemot vērā tās plusus un mīnusus, skolotājs var sākt plānot jaunu. Lai varētu sekmīgi novadīt stundu, skolotājam jāatrod visefektīvākais zināšanu nodošanas veids,  kas atbilst skolēna vecuma īpatnībām un interesēm.

Lai izveidotu stundas plānu, skolotājam jāzina mācību stundas struktūras elementus. Mācību stundas struktūru veido tradicionālie elementi:

• •     ievads;
• •     iepriekšējās stundas  vielas pārbaude (frontālā vai individuālā);
• •     pārēja uz jauno tematu;
• •     jaunās vielas apguve;
• •     mājas darba uzdošana;
• •     noslēgums (Albrehta, 2001; Beļickis, 2000;Zelmenis, 2000).

Ievads. Stundas sākumā skolotājs iepazīstina skolēnus ar stundasmērķi un uzdevumiem.

Iepriekšējās stundas  vielas pārbaudes uzdevums ir noskaidrot, kā skolēni ir izpildījusi mājas darbu. Jānorāda, kā skolotājs to veiks. Jāatzīmē, cik skolēnu izsauks atbildēt, kas katram būs jāveic, kādus pārbaudījumus vai uzdevumus izvirzīs pēc vajadzības.

Pāreja uz jauno tematu. Šajā posmā jāatkārto jēdzienus un likumsakarības, lai skolēni varētu labāk izprast jauno mācību vielu.

Jaunās vielas apguve. Tā ir stundas galvenā daļa. Te skolotājam jāizplāno, kāda veidā notiks jaunās mācību vielas skaidrojums, kā skolēni tiks iesaistīti, kādas atbildes sagaida, kādi kļūdaini priekšstati var būt koriģējami. Jāpārdomā, kā notiks zināšanu nostiprināšana un prasmju veidošana, cik uzdevumi un kāda secībā tiks pildīti, ievērojot principu no vieglākā uz grūtāko.

Mājas darba uzdošana. Tam jāatvelk laiks stundā, lai pārliecinātos, vai visi skolēni ir sapratuši uzdevumu nosacījumus, un nepieciešamības gadījumā sniegt paskaidrojumus.

Noslēgums. Stundas beigās jāveic apkopojums, kā tika sasniegts stundas mērķis.

Augstāk minēti stundas elementi var iekļauties proporcionālā līdzsvarā, var būt arī kāds no tiem pārsvarā. Tā veidojas dažādi mācību stundu struktūras tipi (sk. 4. attēlu).

4.attēls. Mācību stundu struktūras tipi

MĀCĪBU STUNDAS

VIENDABĪGĀS			KOMBINĒTĀS
			SADALĪTĀS	APVIENOTĀS
SKAIDROJUMA	VINGRINĀJUMU	ATKĀRTOŠANAS	KONTROLES	ANALĪZES
(Zelmenis, 2000, 157)

Vienas tēmas ietvaros izšķir ievadstundas, izklāsta un noslēguma stundas (Zelmenis, 2000, 158).

Skolotāja gatavošanās stundām nebeidzas ar stundas plāna izveidošanu. Jāpārbauda eksperimentus, tehnisko līdzekļu gatavību darbam, jāieskatās iepriekšējo gadu piezīmēs pie darba plāniem, jāveic citus priekšdarbus nākamās dienas mācībām.

 

Materiāls no J.Marutes maģistra darba // http://www.r2vsk.edu.lv/inform%C4%81cija-par-esf-projektiem/48-j-ramutes-ma%C4%A3istra-darbs

 

Mācību process

Ir būtiski uzturēt izglītību kā pamatvērtību, tiekties pēc izcilības, akcentēt katrā jomā, kuru skolēni apgūst, nozīmīgākās zināšanas un prasmes – „klasiskās vērtības”, kuras aktuālas arī šodien. Tajā pašā laikā izglītošanās ir nepārtraukti mainīgs, uz situācijām, vajadzībām, citu jomu pārmaiņām reaģējošs process, jo vēlamies, lai mūsu skolēni būtu gatavi dzīvei strauji mainīgajā pasaulē. Bet vispirms šajā mainīgajā pasaulē jāmācās dzīvot un strādāt skolotājiem pašiem.

Mainīties liek situācijas, kad kaut kas neizdodas tā, kā gribētos, kaut kas rada apjukumu, šaubas, liek domāt:
– Kas valodniecības un literatūras jomā skolā šobrīd, 21. gadsimtā, ir jāiemāca skolēniem?
– Cik daudz skolotāja darbību nosaka dažādi dokumenti, un kur sākas skolotāja brīvība un atbildība?
– Kādā veidā mācīt skolēniem šodien nepieciešamās prasmes, vai skolotāja metožu arsenāls ir tam atbilstošs?

Ir vērts iemācīties strādāt nevis vairāk, bet gudrāk, efektīvāk. Ko tas nozīmē, kā tas izpaužas?
Piemēram, kā to saprot labs uzņēmējs? Uzsākot kādu projektu, viņš precīzi definē, ko rezultātā grib sasniegt.
Plāno, kā rezultātu sasniegt maksimāli efektīvā veidā. Kad process ir īstenots atbilstoši plānam un iegūts rezultāts, izvērtē tā kvalitāti, atbilstību plānotajam – tiek panākta atgriezeniskā saite.

Kā mēs šo pieeju varam izmantot mācību procesā?

Katram mācību priekšmetam, atbilstoši tā standartam, ir noteikti mērķi un uzdevumi, kurus nepieciešams sasniegt noteiktā laikā. Tiem jābūt izejas punktam. Kas nodrošina darbības efektivitāti jebkurā brīdī mācību procesā?
1. Skaidrs mērķis, kuru grib sasniegt – plānotais skolēnam sasniedzamais rezultāts.
2. Efektīvs ceļš uz rezultāta sasniegšanu – īsākais, mērķtiecīgākais, ar skaidriem soļiem, aktivitātēm. Ceļa – metožu,
paņēmienu un darba formu izvēli nosaka plānotais sasniedzamais rezultāts.
3. Rezultāta vērtēšana – jau pirms darbības uzsākšanas ir izstrādāti kritēriji, lai varētu konstatēt, kā skolēni ieplānoto rezultātu sasnieguši. Kad darbs paveikts, notiek kvalitātes vērtēšana saskaņā ar kritērijiem.

Par mācību procesu un rezultātu šādā veidā skolotājs domā gan visa mācību kursa, gan temata, gan ikvienas
stundas kontekstā. Piemēram, katrai mācību stundai ir precīzs plānotais sasniedzamais rezultāts. Par katru mācību aktivitāti, skolotāja un skolēnu darbību ir skaidrs, kā tā ved uz rezultātu un saistās ar pārējām norisēm stundā. Stundā notiek pārliecināšanās par sasniegto rezultātu, skolēns iegūst atgriezenisko saiti par savu mācīšanos – notiek formatīvā vērtēšana.

Pārdomājiet par savu skolēnu mācīšanu!

1. Ko vēlos sasniegt? Ko mani skolēni nākamajā mācību posmā (mācību gadā, tematā, stundā) iemācīsies – zinās,sapratīs, pratīs izdarīt? Cik labi viņiem tas jādara?
2. Kā es zināšu, ka skolēni rezultātu sasnieguši? Kā es vēlos, lai viņi demonstrē to, ko māk?
3. Kā es varu palīdzēt skolēniem to iemācīties? Kādas metodes, paņēmieni, darba formas plānotā rezultāta
4. sasniegšanai ir vispiemērotākās?

Materiāls no http://www.dzm.lv/pedagogiem/profesionala_pilnveide/